Zirgi zviedz un govis mauj. Ganiņš priecīgs ķepā rauj. Strauji beidzot kāja slīd- Puika slapjā zālē krīt. Trīne sit pa dēļa malu, Ievelk šim pa pimpja galu.

Sniegbaltīte slaidām kājām, Čaka ielu sauc par mājām, Ziemā viņai grūti gāja Salatētis viņu jāja !!!

Kas dārzā,kas dārzā, Dille rakom vadziņā, Kroonis virsū neziņā

Svētais sēž uz lemešiem, Pist nav dabujis jau mēnešiem!

Muterīte gubu potīte, Aptrakusi skraida vienā kurpītē, Grib tā traki drillēties, Franco aizbēg bildēties

Jauki , bet ir kada nodaļa , kur apsardzes firma nebutu .. ///

Svētais pisās šā un tā, Rītā, dienā, vakarā, Tagad sanāk šā un tā, Reizēm noraut kulakā.

Aigun izskrien rīta svārkos, Nu būs piša Rīgas parkos!

par mani, par mani.... lūdzu.... maninlove:

bizze jūtas sērīgi - pisties gribas zvērīgi.

Denish..

TENCINU curtsey:

Es ar gribu 4rindi.

Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo, Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj; Tie nolād alu, tie nolād sīvo Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj. Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo, Tie manīgi citu pūliņus slauc; Ar manšetēm baltām un apkakli stīvo Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc. Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts, Tie galviņas nodur un Dieviņam tic. Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts, Un Dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits. Un "ārprātīgo" ir ceturtā suga, Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, - Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga, Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc. /Eduards Veidenbaums/

Pamostos uz plika lauka, Blakus automāts un Anna, Šī man saka, Nakts bij jauka Un no lūpām spermu slauka.

oh, Svētais!!!! kamdēļ slēpi savu talantu? maninlove:

Bij saulaina augusta diena Un satikās viņu skatiens. Balss skanēja kā vijoles stīga, Tik satraukta un bailīga tā bija. Tā bikli pagāja pirmā tikšanās, Bet šķiršanās nebija ilga. Jau drīz tikāmies mēs atkal, Aukstā vannā ūdeni sildījām. Viņš bremze bija neaprakstāms, Gandrīz jau ļāva viņai aizbraukt. Tik atvadoties sadūšojās Un pirmo skūpstu deva. Tas notika tik kautrīgi, Bet viņa neizturēja. Ņēma brīdi savās rokās, Pēc mirkļa kaisle prātus jauca. Tie pieskārieni, elsas, karstums. Tos aizmirst nevarēs nekad! Tā sākās dzīves labākie mirkļi. Tā sākās dzīves lielākais posts. Tā pagāja laimīgi brīži, Tā pienāca mākoņi melni. Tā sāpēja viņas sirds, Tā nespēja pieaugt viņš. Tiek piedots vienu, Otru reiz. Nav bijis labāka atbalsta, Bet viņš vēljoprojām baidās. Baidās pateikt, Baidās runāt. Krāj visu nepatiku savā galvā, Jo baidās. Baidās ka pateiktais var aizvainot, Ka nesapratīs. Bet tas jau ir tik viņa stulbā galvā. Viņa uzklausītu, saprastu. Un tā viņš krāj to visu sevī. Laika atskaite jau sākusies, Tik, tak. Un muļķis nespēj pateikt to, To ko pats jau sen ir gribējis. Tā ar nepateica tos, Tos vārdus, Pēc kuriem viņa teiktu: Jā, es būšu... Tā nodarīts ir atkal sāpīgi, Tik šoreiz tas ir pēdējo reiz. Un kāpēc tas ir noticis, To neuzzinās vairs neviens. Nav kas uzklausa, Kaut bija. Bet viņš jau gļēvs, Viņš sadara stulbības, Nevis pasaka kā jūtas. Viņš nespēj pateikt to ko vēlas, To kā jūtas... Bet arī viņam gribas siltumu. Ne jau izgludināti krekli to dod, Bet siltumu blakus, Siltumu ielienot azotē. To siltumu nedod pagriesta mugura vakarā, To siltumu dod elpa uz auss. Ir pagājis gads, Pietrūkst tā skatiena, Pietrūkst tā kas pašam nepatika. Jo nav nekā, vairs nekā. Ir laimīgas atmiņas, Ir smaga dzīves skola. Ir smeldze, Ir skaidrs, nedrīkst visu turēt sevī. Ir jāsaka, ir jārunā! Ir jābeidz baidīties! Ir jābūt stipram! Ir jādzīvo un jāmīl! /Svētais/

cray:

Njā.. tikai prātīgās atziņas nezkaapēc nāk par vēlu...

Oho....trāpīgi