Tur jau laikam tā problēma, ka neprotam vairs viens otru iepriecināt. Visu aizstāj darbs, rutīna nogurums. Arvien mazāk pieskārienu, smaidu, komplimentu. Otrs tiek uztverts kā pašsaprotams objekts... Pamazām zūd interese, smiekli, kaislības, tos nomaina ikdienas rūpes un problēmas... Un tad vienā brīdī Tu, cilvēks, attopies, ka pietrūkst tās sākuma stadijas - tauriņi un rozā brilles, iekāre, kas liek galvai noreibt.. Tas laikam ir brīdis, kad katrs izlemj, samierināties vai mesties kādā slepenā piedzīvojumā. Šīs ir tikai pārdomas no savas pieredzes. Varbūt kādam ir paveicies un ir spējuši tās sajùtas, emocijas noturēt un attīstīt līdz ar gadiem. Tad nu - pieceļos un aplaudēju.

NM,tas tapēc ka emocijas ir mums iekšā un vai nu ir vai nav. Ja nav, tad pat stimulanti palīdz tik uz neilgu brīdi. Piekrītu, situācija nožēlojama.

Apātija! Tev ir absolūta taisnība....Neprotam, vairs negribam un atliekam otru iepriecināt..... Grāmata, kura izlasīta - vairs nešķiet tik aizraujoša....

Lessa, nebrauc grāvī.... Emocijas iekšā ir visiem.... Tikai ne visi tās dod, nesaņemot pretī... Es tiešām no sevis jau sen nedodu neko, ja redzu, ka atgriezeniskās saiknes nav... Netērēju sevi cilvēkiem, kas nav gatavi sevi ieguldīt vai ir spējīgi darīt to īslaicīgi... Tik vienkārši! Kā jebkura sadarbība - ir veiksmīga, kamēr abpusēji izdevīga...

Tērējot sevi pa labi un kreisi jebkurš agrāk vai vēlāk izdegs... Labākajā gadījumā pāris mēnešus pavaimanāsi, ka Tu pret visiem labi, bet neviens nenovērtē... Sliktākajā - depresija, pašnāvība... Jo vainu sevī neatradīsi... Pie tādiem cilvēkiem pierod un viņu devums šķiet tik pašsaprotams, ka tas kļūst par viņa pienākumu - barot citus ar savām emocijām... To sauc par vampīrismu... Un es zinu, par ko es runāju... Prohoģila...

Vai tad ir tik traki ? Manuprāt ,nodzīvot interesantu laulības dzīvi ,nav īpaši grūti...

Bonifat! Ja Tev viss ir ideāli, tad ko dari te?

Vampīrisms ir tad, ja Tev izsūc to enerģiju un nedod... Tad, ja Tu dalies nesavtīgi un nesaņem, tad tas ir morāls mazohisms pret sevi...

Palasu un īsinu brīvo laiku...,saprotot ,ka citiem arī, viss nav nemaz tik slikti...

Zapte, nu iemesli ir dažādi... Es ļoti ilgu laiku nemācēju pateikt "Nē" un vēl viskautkas gāju smaidīdama un darīju visu ko mīļā miera labā, lai tik visiem viss labi... Beigās sapratu, ka labi nav man...

Ļoti pazīstama situācija...