Virtuaalais sexs....tas laikam viirieshiem peec 40

onkolis- taa ir cienja pret mani pashu.

Just. Vēl jau ir divas kategorijas — viens ir kaut ko domāt. Otrs tiešām gribēt. Var visu mūžu domāt, bet tā arī nesagribēt pamēģināt. Arī gadās.

Lola - tās ir bailes ka kaut kas var iepatikties labāk Jo tad nāksies aiziet

A priekškam vel kkādu greisirdību taisīt... nafig tad tas vajadzīgs... Izrunā visu mierīgā ceļā- vai nu piestrādā pie attiecībām vai arī nafig un rasasaļis pa draugam. Es uz reāliem cilvēkiem neesmu greisirdīga, kur nu vel uz kkādu kasti...
Mans princis vispār to netu lieto... labākajā gadījumā 5-10min dienā. Un vienreiz pusgadā paspēlē spēlītes- kkādu straiku un need for speed.

Ķirsīts - diemžēl ne ar visiem var izrunāt mierīgi.

onkoli- nu lab, noslēp dakšas, nažus un visu dārgo, kas plīst... /nespēj iedomāties situāciju, ka nevar mierīgi izrunāt, pieauguši cilvēki tak... /

Ir jau vēl otrs aspekts — būt greizsirdīgam uz virtuālu tēlu (OK, kaut reāls cilvēks otrā galā) dziļākajā būtībā ir stulbi. Tāpēc, ka tajā īsajā kontaktēšanās laikā, mēs viegli idealizējam šo personu. Tā kļūst foršāka, interesantāka, iekārojamāka... Bet dzīvē uzraujamies uz pretējo — dīkdienis, uzdzīvotājs, nekauņa, nevīžīgs un blablabla, kas spēj savākties uz 10 min dienā un tad varbūt tās 10 min arī ir tikai pie datora. Toties reālais cilvēks tepat blakus ir jau zināms ar visiem plusiem un mīnusiem, viņš tos nevar noslēpt. Tad kāpēc lai viņš satrauktos par personu, kas eksistē 10 min dienā? Viņi nav konkurenti, jo nav salīdzināmi. Tad ko tur lieka greizsirdība???

uj... mazums histēriķes ir ? un es pats ar nav labāks...

Kjirsiic, par izrunāšanos pareizi. Ja nevar, tad varbūt nemaz nav vērts, jo normāli IR jāvar. Bet arī ftw taisnība, pilna pasaule histēriķu...

Mister Krupi- tas man bij domāc... mūsu attiecībās es ir uzdzīvotāja un nekauņa... aber dīkdieņi neviens neesam... a tās 10 min paiet draugos un 220.lv...
Un vispār- ko es nezinu, tas man nesāp...
Ftw- tu raudi, psiho un sit kājas pret zemi?!

Nu nē... es bļauju.... metu telefonu pret sienu ( telefons parasti nez kapēc viss vairāk cieš ) un paliek nekontralējams! Bet nu līdz tādai stadijai mani labi, ja vienreiz pa 10 gadiem var novest!

Es ar histēriķiem sūdīgi sadzīvoju... Attiecības tak balstās uz kompromisu nevis baurošanas, puņķiem un asarām... un nafig psihot?! Vot es tagad, piemēram, atklāšu, ka mani krāpj... nafig man vel jāpsiho un vel tālāk dēļ attiecīgā cilvēka, kurš ķip mani nodevis, būtu nervi jāziedo! Basta! Mierīgu pārunu rezultātā noskaidrot, kapēc, kur bij kļūda... Bet tomēr, ja jūties tik drosmīgs, lai krāptu otru- no sākuma iemācies to darīt un iemācies melot! Galvenais- nekad nekrist panikā...

Kjirsiic, ne, ne, ne par Tevi! Tas bija par virtuālajiem tēliem, ar kuriem ir virtuāls sekss. Un par to, cik liela jēga par to būt greizsirdīgiem, jo reāls konkurents tur vēl jāatrod. (Ja abi būtu vienādās pozīcijās)

Ķirsi man pofig... es EMO!

MK....Šī greizsirdība jau nenotiek tāpēc, ka tas cilvēks ir uzķēris šo otra cilvēka 10 min kontaktu internetā ar citu, bet gan tāpēc, ka viņš savā prātā jau ir izfanazējis, ka šīs desmit minūtes jau ir pārtapušas par ikdienas tikšanos, ikdienas kniebšanos, ikdienas pielūgšanu un vēl sazin ko un tieši no šīm domām, ko cilvēks pats sev uzbur prātā, rodas tā greizsirdība

Ftw- nemuldi, dirsējs ne Emo!

Starp citu...
Ja tā padomā...
Ar ko atšķiras masturbēšana pornofilmas pavadībā no masturbēšanas web kameras attēla pavadībā...?

Tikai tas, ka vienā gadījumā nav zināms, kas skatās, bet otrā it kā ir... OK, otrā vēl var ko parunāt / sarunāt... Vai ir vēl kāda atšķirība? Nu, ja tā godīgi un vēsu prātu uz to paskatās?

Ķirsi - vot rīt redzēsi!!!

FS. Tā varētu būt. Es sen atmetu domāšanu \"kā būtu, ja būtu\". Laika tērēšana, sevis mocīšana un iebraukšana galīgās auzās, to gan mēs vienmēr iegūstam domājot par \"kā būtu, ja būtu\". Jāsatraucas par to, kas ir, nevis kas eksistē kaut kur iedomās.