Nu naw jau tā , ka tās sievietes neiet pa kreisi, viņas vienīgi to tā nereklamē..Es nekad neesmu gājusi pa kreisi tapēc, ka man to neļauj man draudzene sirdsapziņa

Bet ja baigi gribēsies, tad šķiršos būšu brīva un varēšu iet kur vien vēlos

Galvenais,atklati izrunaties,kaa un ko gribas.varbut nebus jaaiet pa kreisi.

Arī fakts...

......pa kreisi noiet ops: ops: ??????????
Zini Angel, tas piedod seksam asumu, aizliegtais auglis ir saldāks, neaprakstāmas izjūtas

PAR VĪNU, PELĒM UN AKMENI NOGĀZĒ
(“Diena”, kaut kad sen)

Diskusijā par sānsoļiem autori dalās divās grupās: vieni stāsta par konkrētu gadījumu savā dzīvē, otri cenšas analizēt sānsoļu cēloņus. Vēlos piebiedroties vai, pareizāk sakot, oponēt otrajiem, bet pirms tam veikšu ilustratīvu atkāpi gluži citā tēmā.
Lasot vīnu grāmatas, citplanētietis varētu nodomāt, ka šo dziru baudīt liek tās aromāts, garšu buķete, nokrāsu gamma un vēl sazin kas. Mēs paši, protams, zinām, ka ļaudis gadsimtiem pūlējušies, padarot sarūgušo sulu vieglāk norijamu, tikai tādēļ, lai panāktu grāmatās liekulīgi noklusēto vīna pamatvērtību – reibumu.
Līdzīgi ir ar sānsoļiem. Kad “Dienas” diskusijā jau izanalizēti visnotaļ dīvaini to cēloņi – tieksme pārbaudīt laulības saišu stiprumu, greizsirdība, pašapliecināšanās kāre un kas tik vēl –, uzdrīkstēšos piedāvāt savu versiju: sānsoļu cēlonis ir dzimumtieksme. Vīrietim tas ir ļoti vienkārši: pievilcīga sieviete vienmēr radīs vēlēšanos pēc fiziskas tuvības. Vīrieši vienmēr atskatīsies uz kājām minisvārkos, domās izģērbs seksuāli pievilcīgu sarunu biedreni, sapņos par tuvību ar nesasniedzamām kinodīvām un, galu galā, pašapmierināsies, kas ir minimālais sānsolis.
Vai interesi par svešām sievietēm rada seksuāla neapmierinātība laulībā? Blēņas! Ar ideālu skaistuli precēts vīrietis no rīta noskūsies, pat neatskatoties uz sievu, kura viņam aiz muguras pārģērbjas, toties klusā iekārē slepus lūrēs uz kailām svešinieces krūtīm – daudz neizskatīgākām nekā paša sievai. Laulības gultā visos veidos jau līdz nespējai apmierināts vīrietis pretējā logā ieraudzīs izģērbjamies kaimiņu meiču, sajutīs iekāri un... vēlreiz pievērsīsies sievai, iztēlē baudot gluži ko citu.
Zinātnieki esot izpētījuši, ka, dzīvojot kopā ar vienu mātīti, peļu tēviņa asinīs dzimumhormonu līmenis ievērojami nokrītas, bet strauji atjaunojas, parādoties svešai mātītei. Kas šajā pētījumā ir ievērības cienīgs? Manuprāt, vienīgi tas, ka zinātnieki sevi kautri nosaukuši par peļu tēviņiem.
Sānsoļi ir mūžīgi, neizbēgami un visai netieši atkarīgi no seksuālās apmierinātības laulībā. Visi vīrieši tos sper domās, bet uzņēmīgākie – arī darbos. Sānsolis ir dabiskais virziens, kas notiek bez enerģijas pievadīšanas, un analizēt tā cēloņus ir tas pats, kas noskaidrot, kāpēc akmens ripo no kalna lejup. Manuprāt, daudz interesantāk būtu noskaidrot, kāpēc akmens stāvā nogāzē nekust ne no vietas. Kāds spēks to notur: bailes izjaukt laulību, bailes no ļaunām slimībām, bailes no sabiedrības nosodījuma, bailes no iekārotās svešinieces atraidījuma... Lai gan, ko tur vairs noskaidrot: vienīgais sānsoļu neveikšanas cēlonis ir tās vai citas... bailes.
Tiktāl par vīriešiem. Bet kā ar sievietēm? Līdz šim, šķiet, visas autores ir stāstījušas, kā līdz sānsolim nonākušas līdz ar tādām vai citām nepilnībām ģimenes dzīvē. Vai tiešām neviena neuzrakstīs: “Manam fantastiskajam vīram, manai vienīgajai mīlestībai, atliek laika gan darbam, gan man, gan bērniem. Ģimenē esmu aplidota, seksuāli apmierināta un neko nevēlos mainīt. Pēc katra sānsoļa to apzinos tikpat skaidri kā pirms.”