Tēmas pilnais nosaukums: Pie kurioziem apstākļiem ar nopietnām sarunām. Nesen satikos ar vienu sievišķi, kur bija visai kuriozs iznākums, bet nu neko, sanāca nedaudz pastaigāt un parunāties. Un kaut kā pēdēja laikā tā cilvēka teiktais ik pa laikam iešaujas galvā un liek šo to apdomāt... 1. Nav gluži citējums, bet cilvēks izteicās apmēram šādi: Ka ejot nākamajās attiecībās vajag atstāt visus aizspriedumus, aizvainojumus un visu negatīvu aiz muguras. Ieiet nākamajās attiecībās kā baltai lapai.Vai tas maz ir iespējams!? 2. Otrs runājamais bija par dzīvošanu vienītī un kāda meklējumi. Daudz ir runāts un spriests par to, ka mūsdienās vecpuišu, vecmeitu dzīve vairs nav nekāds sabiedrības traips. Vai cilvēks var pastāvēt viens un laimīgs, apmierināts ar dzīvi pilnībā!?

1. Neatkarīgi no tā vai ir attiecības vai nav - viss negatīvais ir jāatstāj aiz muguras , tas nebūtu nekur un nekad jāvelk līdzi (bet diemžēl tas tā vienmēr nesanāk). 2. Var - nu tikai seksam jāatrod kāds priekšmets. Katrā ziņā vienītī dzīvot ir ideāli egoistiem

Principā tēmu var slēgt ciet. ļoti neinteresanti. Bez obid.

kurioza tur tak nekā nav.... 1) kā balta lapa tu, cilvēks, nevari būt nevienu brīdi, jo dzīves pieredze tevī ir un paliek neatkarīgi no tavām vēlmēm. 2) kāds tur traips ir vecpuiša dzīve? , ja gribi dzīvot viens- dzīvo viens.... tas tak ir kaifs... atnāc mājās, ēd ko gribi, netīrās zeķes nomet pie gultas, neviens nečakarē smadzenes, dzer alu no plastmasas pudeles, atraugājies, kājas droši vari likt uz galda, traukus mazgāt tikai tad, kad no izlietnes jau gāžas ārā un krīt uz grīdas, tukšās picas pakas ar appelējušām pizas garozām pa visu māju.. kaifs... un atkal neviena nedrātē smadzenes... atlaidies dīvānā TV priekšā, ieslēdz hokeju un domā- kas tas ir? brīvība vai vientulība?

Kaifs, kaifs, īpaši tad, kad jau ap 50 it. kaimiņiem brauc ciemos bērni,mazbērni, bet Tu sēdi perdaku izgāzis dīvānā un skaties griestos viens kā pirksts.

1) Vajag, bet tas principā neizdodas. Jo agri vai vēlu, kādā vājuma brīdī kaut kas uzpeld. Pat ja esi apņēmies būt balta lapa. Lai gan lielākā daļa pat neapņemas būt, vāc kaudzi principu un katram nākamajam mēģina uzkraut arvien vairāk. 2) Cilvēks ir sabiedriska būtne pēc definīcijas, to neviens nav apstrīdējis. Visas dzīves vienītī ir lūzeru attaisnojums tam, ka nevar savākties, koncentrēties un atrast atbilstošu partneri. Mēs esam kā bērni lielveikalā — izejot uz ielas ir tūkstošiem cilvēku un visu laiku šķiet, ka tur kaut kur ir kāds... Gribas nez ko un rezultātā nevar paņemt pat vienu. Normāls cilvēks ar smadzenēm, kam nav vajadzīga psihologa palīdzība nebūs nekādā vienītī, tas nav iespējams, jo mēs esam bara dzīvnieki. Tie daži īpatņi-vientuļnieki, tādi bijuši vienmēr un visur, bet varbūt kāds viens no tūkstoša. Pārējie drīzāk lūzeri, kas meklē sev ataisnojumus. Nevar piemērot sevi dzīvei, tad mēģina dzīvi piemērot sev. Vecais joks par diviem draugiem. Satiekas, viens tāds sadrūmis, saskumis atdzīstas, ka viņam patiesībā problēma, ka viņš miegā čurājot gultā. Otrs iesaka aiziet pie psihologa, ka varētu palīdzēt. Pēc gada abi sastopas, draugs, kam bija problēma tāds smaidīgs. Draugs izmet repliku, ka, re, aizgāja pie psihologa un palīdzēja — vairs nečurā gultā. Uz ko otrs atbild, ka čurājot gan, bet tagad ar to lepojoties! Tā ka tas pats par dzīvošanu vienīti. P.S. Tiem, kam bērnu radīšanas un audzināšanas aktīvais laiks aiz muguras, tiem loģiski, ka daba paredzējusi palēnām pāriet uz dzīvi vienītī, tos neaprunāju. Es te par tiem, kam starp, teiksim, 25 un 40-mit.

MK - par to vienītī būšanu un tas, ka tā ir sava veida atruna, tam nevar nepiekrist. Tas ir egoisms, kas izstrādājas no tā, ka nevajag ar nevienu rēķināties, kamēr esi viens. Tas viss ir saprotams, bet tas ir mainīgs stāvoklis, kaut kad pienāk tas brīdis, kad sagribas kādu blakus. Bet nu ir kam, es atsakos piekrist. "lūzeri, kas negrib pielāgoties dzīvei". Es skatoties no savas perspektīves vienkārši tiecos uz ko vairāk, jo ar mazumu negribu īsti samierināties, tā pat negribu samierināties kopdzīvei tikai tāpēc, ka tā "sabiedrībā" likts. Gana daudz un bieži esmu dzirdējis, un domāju, ka es neesmu viens tāds, ka cilvēki mēdz teikt, divatā pa dzīvi vilkt vieglāk, es esmu viņam visa pasaule, kāpēc nedod to prieku viņam, divatā dzīvot ir izdevīgāk utt utjp... Tad rodas jautājums, vai tiešām cilvēki samet kaulus kopā tikai tāpēc, ka citu variantu, labāku variantu nespēj atrast vai vienkārši ir slinks!? Es labāk dzīvoju viens nekā piekrītu dzīvot kādā no šiem variantiem. Vismaz tāds ir mans skatījums uz šo lietu šobrīd, šodien.

Godīgi? Man šķiet, ka viendzīvojošs cilvēks mālē sev un citiem acis, kā jau MK teica, par tiem bara dzīvniekiem. Neesam mēs paredzēti pa vienam, ja kādam dzīve tā iekārtojusies, ok, uz kādu periodu tas varbūt pat ir baudāmi, bet ilgtermiņā? Zinu pa kādam šos ilggadniekus vienītī, cits pēc savas izvēles, cits vēl meklē lielo mīlu utt. Tie visi ir nenormāli egoistiski uz kompromisiem neizejoši cilvēki, kuri ir aizmirsuši, ka jārēķinās ir ar vēl kādu. Ok, iet ar viņiem iedzert vīnu ir baudāmi, bet, piemēram, sastrādāties kolektīvā- neiespējami. Tā kā mana pieredze rāda, ka nekas labs no tā nav. Varbūt kļūdos, tikai subjektīvs viedoklis. (Taču nerunāsim par vecuma grupu līdz 25, tie vēl bauda brīvību un arī vajag baudīt) Bet, noteikti labāk ir dzīvot vienam, nekā kopā ar cilvēku, kas tikai rada galvassāpes, bet ir blakus, tāpēc lai kāds būtu. bet tā jau ir cita kategorija un cits stāsts, manuprāt.

Nu egoims tā ir smaga padarīšana. Ne pa velti vienīgā bērna sindroms ir tik smagi izteikts, ka bieži vien ar tādiem cilvēkiem nav iespējams sadzīvot. Cilvēki, kas izauguši kuplākās ģimenēs parasti ir atvērtāki un laipnāki pret apkārtējiem. Ne vienmēr, ne visur, bet pārsvarā. Tieši tas pats ir divu pieaugušu cilvēku savstaprējo attiecību mijiedarbībā. Jo ilgāk viens ir bijis vienītī, jo grūtāk viņam pieņemt otra cilvēka trūkumus un mīnusus. Tīri no savas pieredzes.

1.Nē; 2.Nē.

Ftw, jā, neiedomājos, daži no tiem gadījumiem tiešām vēl ir vienīgie bērni ģimenē, un dzīvo tagad gadiem vieni. Spēj iztēloties, kas tur rezultātā sanāk.. Bet ceru, ka visi atradīs ideālus partnerus un visiem viss būs labi. friends:

........jau kuro reizi gribu ko nokomentēt, bet, nekomentēšu......pārāk smaga tēma un negribas nevienu aizvainot

Piekrītu, ka smaga tēma. gadus atpakaļ, sanāca padzīvot komunālajā dzīvoklī. Reiz, pārnākot naktī mājās, atklāju, ka dzīvokļa biedrs uz gultas man bija nolicis dāvanai divas grāmatas. M.Virta "Vientulība", un Gabriels Garsia Markess "Simts vientulības gadi". Ar vieglu ironiju par to, ka esmu viena. Kā tagad atceros, cik ļoti turējos, lai neietu pie viņa un ar abām grāmatām pa pieri..

Ftw, it kā jau forši ne ar vienu nerēķināties, ja negribi rēķināties, bet, ja pēkšņi tomēr sagribas ar kādu rēķināties? Citādi sajūta, ka principā nevienam neesi vajadzīgs un mierīgi varētu nosprāgt — visiem būtu po. Par tiem lūzeriem es rakstīju ne jau domājot par to, ka jāpiespiežas un jācieš ar kādu esot kopā. Nekādā gadījumā! Daļa problēmas gan jau ir audzināšanā, kas nav bijusi pietiekami laba, lai spētu dzīvot sabiedrībā. Tas ir tieši par to baltās lapas principu, par ko Tu pats jautā. Ja ierodies ar kaudzi prasību, pretenziju, kompleksu un iedomu, ko pieprasīt no otras personas, tad nekas nesanāks. Ir jābūt kaut kādai elastībai, ir jāsaprot, kas pašam tiešām svarīgs, bet kas reāli tikai traucē sadzīvošanai ar kādu. Tā ka varu pārformulēt — lūzeri, kas paši savu balto lapu jau pieķēzījuši ar visādiem sū un cer, ka viņi tādi kādam citam būs vajadzīgi. Izrādās, ka nav, attiecīgi lepni paziņo, ka visi citi ir stulbeņi, nekam neder un tāpēc labāk dzīvos vienīti. Paskaties uz Jezupa attieksmi pret sievietēm!

MK - un vai Tu pats bez saviem aizspriedumiem, untumiem, egoisma un prasībām pret sevi un otru cilvēku, spētu būt kā balta lapa!? Es atsakos tam noticēt. Katram tomēr savi tarakāni galvā, nedomāju, ka Tu būtu kāds izņēmums. Mans skatījums tomēr ir tāds, ka kaut kādām prasībām pret otru ir jābūt, jo savādāk tak nav vērts nemaz šķirot, ņem pirmo pretīmnācēju un miers, samet kauliņus kopā un dzīvo līdz mūža galam....

Ftw, vai tik tu attiecības neuztver pēc principā, kā kādas sistēmas programmas izstrādi... Buğ po prošče i ļuği potjanutsa sami

/un panesaas/

Jā,pēc principa, neviens nav pietiekoši labs priekš manis vai arī es tak esmu tik slikts, kam mani tādu vajag kādam. Tik man kaut kad uz šo atbildēja tā, nav svarīgi cik pats sev liecies slikts, galvenais ir tas kāds liecies tam pretējam cilvēkam. Ja tie, kas dzīvo vienītī grib tādi palikt, tad nu ko darīt, aizbaidīs jebkuru, kas gribēs nedaudz pacensties.

Bala - nē, es attiecības uztveru tā, ka man tādas būs, tad kad es tādas gribēšu.

...par 1.var aizmirst,bet centīsies nepieļaut vecās kļūdas,lai neatkārtotos... ..par 2.tas vairāk attiektos ,tiem ,kam nav bijusi ģimene un neredz ,kas notiek apkārt vai sēž pie TV ar alus pudeli rokā,tad tāds neesi vajadzīgs nevienam un,kur vēl Tu kādam... ...bet ir otra puse ,viens,bet dzīve ir interesanta,Tev ir paziņas ,bērni,kas apciemo un Tu viņus ,bet dzīvo viens ,bet es nejūtos slikti,varu šodien ,šeit būt ,rīt teiksim Barbadosā...un man ir labi un laimīgs...tā arī var dzīvot... ...un mīli pats sevi un esi pats laimīgs...